Publicēts: Lielvārdes Novada Ziņas

Mēs ļoti mīlam savus bērnus. Visi. Sirdī mūsu mīlestība ir bez nosacījumiem, taču to paužam katrs citādi — kā nu esam audzināti, iemācījušies, izlasījuši, sapratuši.

Laiks no piedzimšanas līdz brīdim, kad bērns sāk iet pirmajā klasē, ir vissvarīgākais cilvēka personības veidošanās posms — tad tiek ielikti katra cilvēka personības, viņa rakstura un būtības pamati. Pēc itāļu zinātnieces, ārstes un pedagoģes Marijas Montesori ieskata, šajā posmā bērns ir kā sūklis, kas sevī uzsūc visu sev apkārt un noglabā to savas apziņas krātuvēs. Tur glabāto "materiālu" tālākajā dzīvē viņš liks lietā, neapzināti vai apzināti analizējot un vērtējot pasauli pēc mērauklām, ko ģimene, skola un sabiedrība būs viņam sagādājusi.

Šī atziņa attiecas uz visiem bērniem — gan tiem, kas dzimuši veseli un standartiem atbilstoši, gan tiem, kam viss nav tik perfekti un kam jātiek galā ar veselības un attīstības traucējumiem jau no dzimšanas vai pēc kāda negadījuma vai slimības. Šādus bērnus parasti apzīmē ar terminu "bērni ar speciālām/īpašām vajadzībām" vai "bērni ar invaliditāti", vai "bērni ar funkcionāliem traucējumiem" — viņiem ir fiziski traucējumi, dzirdes vai redzes traucējumi, garīgās attīstības traucējumi, Dauna sindroms, autisms vai citi funkcionāli traucējumi.

Mācīties (no bērnudārza līdz pat augstskolai) ir vienādas tiesības visiem bērniem. Tas ir paredzēts gan ANO konvencijā par bērnu tiesībām, gan Latvijas Republikas tiesību aktos (piemēram, Izglītības likuma 3. pantā ir formulētas visu bērnu tiesības iegūt "izglītību neatkarīgi no [..] veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas"). Latvijas Izglītības ministrija uzsver, ka: "Tieši tāda ir iekļaujošās izglītības būtība — nodrošināt šo tiesību ievērošanu". Iekļaujošās izglītības pamats nozīmē, ka tiek augstu vērtēts katrs skolēns, katrs bērns, lai cik smagas pakāpes problēmas viņam būtu. Tās pieņem, un ar tām strādā. Šis priekšstats sakņojas pārliecībā, ka ikvienam bērnam ir tiesības piederēt pie tās pašas sabiedrības, kur visiem pārējiem. Jo agrāk sāk mērķtiecīgi strādāt, lai novērstu bērna problēmas, jo lielāka ir iespēja, ka turpmākajos gados traucējumu izpausmes mazināsies un bērns izaugs par patstāvīgu cilvēku un pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kas nevis būs spiests pārtikt no valsts pabalstiem, bet gan pats varēs strādāt un maksāt nodokļus. Un ieguvēja būs visa sabiedrība.

Bet iekļaut mūsu sabiedrībai vēl jāmācās. Joprojām nesam sevī padomju laika mantojumu, kad daudz ko izlikās neredzam, tai skaitā invalīdus un citas "neglītas" lietas un jautājumus. Tas attiecas arī uz bērniem ar speciālām vajadzībām.

Laiku pa laikam dzirdam stāstus par to, ka pirmsskolas iestādē bērns ar speciālām vajadzībām tiek izstumts no veselo bērnu grupas pēc grupas bērnu vecāku iniciatīvas un aktīvas darbības. Tas šķiet neticami mūsdienās, tomēr tā notiek. Turklāt tas nav viens gadījums vai pārpratums.

Tādās situācijās jāaizdomājas par to, kas notiek ar šo citādo bērnu vidē, kur tiek kultivētas bailes no viņa? Un kas notiek ar standarta bērnu, kurā tiek kultivētas bailes no citādā? Tas noteikti nav tas, ko vecāki vēlētu savam bērnam, lai viņš izaugtu par krietnu, līdzcietīgu cilvēku ar pašcieņu, kas droši īsteno savus sapņus. Tad jādomā — vai šie vecāki baidās, ka viņu skaistais, pareizi (jājautā — pēc kādiem standartiem?) veidotais, gudrais un apķērīgais bērns apstāsies savā veiksmīgajā attīstībā, vienā telpā uzturoties ar ne tik pareizi veidotu, ne tik gudru, attīstībā traucētu, varbūt lēnīgu vai pārāk impulsīvu bērnu?

Ja būtu iespēja, gribētos nomierināt šos satrauktos tētus un mammas, jo patiesībā vide, kurā ir arī nestandarta bērni, citiem bērniem dod lielisku iespēju veidoties par labu cilvēku, kurš pieņem un saprot vājāko, kurš prot palīdzēt, ja nepieciešams, kurš ne tikai labi redz ar acīm un dzird ar ausīm, bet arī sajūt ar sirdi. Bērni, kas savā pulkā ir pieņēmuši bērnu, kam ir mazliet atšķirīgs skatījums uz pasauli, kas izturas savādāk un ne vienmēr spēj komunicēt, izmantojot valodu atbilstoši savam fiziskajam vecumam, iemācās veidot draudzīgas attiecības un toleranci pret dažādo. Iesaistoties kopīgās rotaļās un spēlēs, viņi iemācās palīdzēt tam, kam tas ir nepieciešams, un veido dažādus komunikācijas modeļus, lai saviem vienaudžiem sniegtu atbalstu. Viņi arī mācās pacietību, iecietību, pieņemšanu un draudzību. Bērnos jau no mazotnes izveidojas cieņa pret visiem cilvēkiem, un viņiem, sastopot cilvēkus ar dažādību, nenāks ne prātā brīnīties vai baidīties, jo viņiem jau būs pieredze saskarsmē ar atšķirīgo un būs izveidojusies pārliecība, ka jebkurš cilvēks ir mūsu sabiedrības daļa un ir pelnījis cieņu.

Protams, ieguvēji ir arī bērni ar traucējumiem — viņi kļūst atvērtāki apkārtējai sabiedrībai, iemācās draudzēties ar visiem bērniem, attīsta savas sociālās prasmes, veiksmīgāk iemācās komunicēt un arī kontrolēt savu uzvedību kolektīvā. Sadarbojoties ar vienaudžiem ikdienā, viņi apgūst dažādus izturēšanās modeļus, kas palīdz turpmāk iekļauties sabiedrībā. Šiem bērniem veidojas pozitīvāks pašvērtējums, ja viņi sajūt draudzīgu attieksmi no pedagoga un vienaudžiem.

Ieguvēji ir arī vecāki, jo bērniem ir iespēja mājās pārrunāt situācijas, kas bijušas kolektīvā, vecāki var skaidrot, ka mēs katrs esam dažādi, katrs unikāls savā dažādībā. Arī vecāki kopā ar bērniem iemācās toleranci pret cilvēkiem, kas ir mūsu sabiedrībā. Savukārt tie vecāki, kuru bērniem ir mācīšanās vai attīstības traucējumi, nejūtas atstumti un līdz ar to spēj labāk iekļauties ne tikai sabiedrības norisēs, bet arī darba tirgū.

Mēs kā mammas, kas audzina gan veselus bērnus, gan jau padsmitniekus ar speciālām vajadzībām, no savas un citu līdzīgu ģimeņu pieredzes varam teikt, ka bērni ar speciālajām vajadzībām uzsūc apkārtējo attieksmi un no tās mācās. Jo vairāk pozitīva un draudzīga atbalsta bērns saņem, jo viņš pats aug pozitīvāks un draudzīgāks. Protams, arī negatīva pieredze ir pamācoša, bet tā nedrīkst būt dominējošā.

Nenoliedzami, pedagoga lomu sekmīgā iekļaušanā nevar novērtēt par zemu. Jebkurā mācību iestādē veselīgas attieksmes un vides veidošanā galvenā loma ir pedagogiem un vadībai. Viņi ir tie, kas iestādē īsteno, demonstrē un aizsargā iekļaušanas principus, panākot, ka bērniem ar funkcionāliem traucējumiem tiek dota iespēja atbilstoši savām spējām pilnvērtīgi iekļauties mācību vidē, apgūt mācības un būt iekļautiem pirmsskolas vai skolas kolektīvā. Īpaši, ja mācību iestādē tiek īstenotas speciālās izglītības programmas un par tām saņemts likumā noteiktais finansējums, iestādē ir jābūt darbam nepieciešamajiem resursiem, sagatavotai videi un pedagogiem ir jābūt gataviem profesionāli strādāt ar šādiem bērniem. Skolai jāpalīdz bērnam atklāt to, ko viņš var izdarīt, nevis jāsoda par to, ko viņš nevar, — šis princips attiecināms pilnīgi uz visiem bērniem.

No pedagoga viedokļa tā ir radoša vide, kur saskarsmē ar dažādiem bērniem pastāv lieliski priekšnosacījumi veidot savas pedagoģiskās kompetences, izmantojot dažādas metodes darbā ar bērniem, kam nav vienāds prasmju un zināšanu līmenis. Efektīvs iekļaujošās izglītības modelis ir tad, kad izglītības iestādē tiek radīti optimāli apstākļi bērniem, kam ir speciālas vajadzības, un vienlaikus arī pastāv vide, kurā katram bērnam, arī tiem, kam medicīniski nav attīstības traucējumu, ir iespēja augt atbilstoši savām iespējām.

Pazīstam daudzus pedagogus, kam tas izdodas un kuru sirdsgudrā un profesionālā (pat neesot speciālajam pedagogam) attieksme pret visiem saviem audzēkņiem ir radījusi patiesi iekļaujošu kolektīvu. Tāpēc ir žēl dzirdēt par gadījumiem, kad pedagogs nekādi neveicina bērna iekļaušanu vai pat pretdarbojas tai.

Ja bērni iziet šādu savstarpējās iecietības, sapratnes un cieņas skolu, iegūst visa sabiedrība. Mums ir jādomā par nākotni — pirmsskolas bērni pēc dažiem gadiem būs pamatskolēni, tad vidusskolēni, varbūt studenti un pēc tam sabiedrības locekļi, kuri būs ne tikai mūsu kaimiņi, kolēģi, priekšnieki, padotie, bet, iespējams, arī amatpersonas, kuras lems par mums visiem un valstij būtiskām lietām, tostarp izglītību un citiem jautājumiem. Kādus mēs viņus būsim izaudzinājuši? Turklāt jāatceras, ka ar katru gadu dažādu nelabvēlīgu ekoloģisku, sociālu un citu apstākļu ietekmē dzimst arvien vairāk bērnu ar dažādām veselības problēmām. Šādas ilgtermiņa vīzijas definēšanai būtiski ir atcerēties Raiņa rakstīto: "Laba sirds ir visa sākums; laba sirds ir visa beigums; vairāk cilvēks nespēj sasniegt."

Labklājības ministrs paraksta sadarbības līgumus ar nevalstiskajām organizācijām | 22.11.2016.

Labklājības ministrs Jānis Reirs pirmdien, 21.novembrī parakstīja sadarbības līgumus ar nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvjiem.

Līgumus parakstīja ar četrām NVO - biedrību ģimenēm ar īpašo vajadzību bērniem un jauniešiem „Vecāki kopā", Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociāciju Sadzirdi.lv, biedrību Latvijas Bērniem ar kustību traucējumiem, Latvijas Mērnieku biedrību.

Vienošanās mērķis ir veicināt Labklājības ministrijas (LM) un NVO sadarbību, lai efektīvāk īstenotu bezdarba samazināšanas, personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju, sociālās iekļaušanas, valsts sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu, sociālās palīdzības, sociālās aprūpes, sociālās un profesionālās rehabilitācijas, sociālā darba, ģimenes politikas, kā arī sekmētu pilsoniskās sabiedrības iesaisti būtisku lēmumu pieņemšanā.

Sadarbības sekmēšanai puses vienosies, ka NVO arī informēs ministriju par sabiedrību interesējošiem jautājumiem, un turpinās individuāli tikties ar LM speciālistiem, lai diskutētu par nevalstisko organizāciju sniegtajiem priekšlikumiem nozares darbā.

Atgādinām, ka LM līdz šim ar nevalstiskajām organizācijām ir noslēgti 97 sadarbības līgumi.

Informāciju sagatavoja:

Marika Kupče, LM Komunikācijas nodaļas vadītāja, 67021581, 29538825,  This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Šodien, 2016. gada 3. maijā parakstījām līgumu par sava projekta “Zināšanas un atbalsts – dzīves kvalitātes uzlabošanai” īstenošanu.

Kā raksta portāls ogresnovads.lv, "projektu konkursā “R.A.D.I.- Ogres novadam” apstiprināts arī biedrības “Vecāki kopā” projekts “Zināšanas un atbalsts – dzīves kvalitātes uzlabošanai”, kura ietvaros norisināsies semināru cikls par krīzes pārvarēšanu ģimenē, ergoterapiju un tās pielietošanu ikdienā, autismu un uzvedības traucējumiem un bērna attīstību un invaliditāti".

Plašāka informācija par semināriem būs šeit atrodama tuvākajā laikā.

Pirmais seminārs divās daļās par krīzēm un krīzes pārvarēšanu notiks maija beigās. Tiklīdz tiks precizēti datumi, būs pieejama konkrētāka informācija un varēs pieteikties dalībai.

Pārējie divi semināri norisināsies 2016. gada rudenī.

projekti_radi_ligumu_parakstisana_2016_logoAŠ līgumu parakstīšanājpeg

"Vecāki kopā" valdes priekšsēdētāja A.Šulca - trešā no kreisās.

http://www.ogresnovads.lv/lat/zinas__jaunumi/?page=0&doc=232687

Sestdien, 2016. gada 23. janvārī plkst. 10.30 Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā, Edgara Kauliņa alejā 20, Lielvārdē, notiks

Otrā Jūrmalas, Ikšķiles, Ķeguma, Ogres, Lielvārdes NVO un pašvaldības pārstāvju pieredzes apmaiņas konference, kurā piedalīsies arī "Vecāki kopā". 

Biedrība “Veselības un sociālais serviss - Artemīda” organizē projekta “Atbalsts Jūrmalas, Ķeguma, Ogres un Lielvārdes NVO pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšanai” realizāciju.

Papildus informācijai lūdzam sekot biedrības “Veselības un sociālais serviss Artemīda” Facebook profilā https://www.facebook.com/VssArtemida?ref=hl, vai rakstot uz e-pastu This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it., zvanot pa tālr. 29890093, 29453111.

Projekts tiek īstenots sadarbībā ar biedrību “Latvijas Pilsoniskā Alianse” un Kultūras ministriju projekta „Par atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu pilsoniskās sabiedrības attīstības un starpkultūru dialoga jomā” ietvaros. Projekta finansējuma avots ir Latvijas Republikas valsts budžets.